558. Velns smējies, kad Dievs racis aku, kādēļ Dievs aizliedzis Velnam dzert akas ūdeni. No tā laika Velns arī nedzerot akas ūdeni.
/M. Bērziņš, Umurga./
559. Aku sargā Dieva eņģelis, lai velns nevarētu sabojāt ūdeni.
/L. Šmīdeberga, Zemgale./
560. Aku upes tuvumā nedrīkst rakt, ja tā tur nav bijusi, jo tad mirst pats saimnieks.
/J. A. Jansons, Piņķi./
Lasīt tālāk
553. Ja kāds ko domā un otrs šķauda, tad tā domas ir izšķaudītas: tas nenotiks, ko viņš domājis.
/Cirītis no A. Bīlenšteina rokraksta, Rīga./
554. Ja kāds runā un otrs šķauda, tad tā runa ir aizšķaudīta, t.i. tā runa vai nu nav patiesa jeb stāstītais nepiepildīsies.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Zemīte un Piltene./
555. Ja kāds runā un otrs šķauda, tad saka, ka tas patiesību runājis.
/P. Š., Rauna./ Lasīt tālāk
550. Pēc tautas dziesmām aizsmok arī priede un egle.
/P. Š./
551. Ja cilvēkam ir aizsmacis kakls, tad jādzer jēla ola.
/K. Bika, Gaujiena./
552. Ja balss aizkritusi, jādzer linu lupatas pelni ar ūdeni.
/J. Rudītis, Jaunpiebalga./
531. Ja kāds ēdot aizrijas, tad devējam ir ēdiena žēl.
/P. Š., Ranka un Smiltene. K. Jansons, Plāņi./
532. Ja ēdot aizrijas, tad otram bijis žēl.
/A. Tidriķe, Pabažu jūrmala./
533. Ja cilvēkam ēdot kumoss pieduras pie balss rīkles, tad kāds to ēdienu žēlo.
/J. Lazdāns, Kalupe./ Lasīt tālāk
529. Ceļa vīri sargās arī, ka kāda sieva kaut ko neaizprasītu, kad tie taisās ceļā; tad notiek tāda pati nelaime, kā kad sieviete nāk ceļa vīram pretī jeb pāriet pār ceļu.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava, Aizdzirde, Piltene un Kazdanga./
530. Kur tecēji, mīļa Māra, Zīda svārkus pacēlusi? “Tur tecēju, kur vajdzēja, Kam celiņu aizprasīji?”
/LD 1104./
526. Ja liek ko atnest un to aizmirst, tad vajag iesiet galvas lakatiņa stūrī mezglu, tad neaizmirsīs.
/K. Corbiks, Jelgava./
527. Lai varētu atminēt, kas aizmirsies, tad jāiet atpakaļ pa tām pašām pēdām.
/P. Š., Rīga./
528. Ja kāds kur aizmirsis savu lietu, tad viņam tur atkal būs jānāk atpakaļ.
/K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rauna./