873. Apkūlības, gluži kā katra dzīra, bija dzeramas… Alu dzēra māju ļaudis un ieaicinātie saimnieka kaimiņi, draugi un radi. Ēdienam, izņemot rāceņus jeb raušus, bija sevišķi cūkas galva. Ķunni (snuķu) ēda pats saimnieks, gluži kā apsējoties tam bija ēdama cūkas aste. Tam kopīgi bija apzīmēt rosu darbu, kuplu vārpotu ražu. Kuļamam laikam sākoties, dažur bija parastas arī iekūlības. Pirmo riju pieserot, rijā krāsns bedrē nokāva gaili, kam katrā ziņā vajadzēja būt melnam. Ar asinīm aptraipija ārdus un durvis. Lasīt tālāk
Apiņi
846. Ja apiņus stāda, tad nedrīkst nekad stādīt vecā mēnesī, bet jaunā.
/K. Corbiks, Blīdiene./
847. Apiņi jāstāda jauna mēneša pirmajā dienā, tad pirmajā gadā jau ir galviņas.
/J. Jurjāns, Jaungulbene./
848. Apiņus dēstot, pašam jāstāv ziemeļa pusē un miets jāsprauž uz dienvidiem, lai apiņi labi aug.
/M. Pelēce, Cirsti./
Lasīt tālāk
Apdziru zāles
837. Apdziru zāles ir vemjams līdzeklis, kuru latvieši dzer alū vārītu, ja viņi domā, ka slimība nāk no burvības. Arī lopiem dod tādas zāles.
/A. W. Hupel, Top. Nachichten, 1777. Il, 490./
838. Apdziru zāles ( Lycopodium selago ) tik lietotas pret burvību un arī citu apburšanai. [Sal. staipekļi un arī par vemjamām zālēm.]
/A. W. Hupel, Top. Nachrichten, 1798. IV, 293./
839. Apdziru zāles (Lycopodium selago) der zemniekiem par vemjamām zālēm.
/Beschreibung der Provinz Kurland, 1805. 74./
Lasīt tālāk
Alus
I. Alus darīšana.
658. Alus jādara vecā mēnesī, tad tas neskābst un ir veselīgs.
/S. Gūberts, 1688./
659. Priekš alus darīšanas vajaga ēst gaļu, jo tad darītais alus būs mīksts un patīkams.
/K. Bika, Gaujiena./ Lasīt tālāk