873. Apkūlības, gluži kā katra dzīra, bija dzeramas… Alu dzēra māju ļaudis un ieaicinātie saimnieka kaimiņi, draugi un radi. Ēdienam, izņemot rāceņus jeb raušus, bija sevišķi cūkas galva. Ķunni (snuķu) ēda pats saimnieks, gluži kā apsējoties tam bija ēdama cūkas aste. Tam kopīgi bija apzīmēt rosu darbu, kuplu vārpotu ražu. Kuļamam laikam sākoties, dažur bija parastas arī iekūlības. Pirmo riju pieserot, rijā krāsns bedrē nokāva gaili, kam katrā ziņā vajadzēja būt melnam. Ar asinīm aptraipija ārdus un durvis.
Gaili pašu rijas krāsnī cepa un turpat rijā arī apēda, pa kumosam pie tam ziedojot kādam… garam, … kura mājokli domājās sevišķi tumšo riju… Šāda gaiļa kaušana bija stingri noliegta. Visas darīšanas tādēļ saimnieks vēlākos laikos parasti nodarīja slepeni, gluži viens pats.
/Konversācijas Vārdnīca, 1906. g./
874. Apkūlību svinēšana Latgalē bijusi vairāk iecienīta nekā appļāvību svinēšana. Kad beiguši kult pēdējo riju, tad ēduši brokastis uz rijas krāsns Rijas kungam par godu. Šai mielastā pieaicinājuši arī tuvus kaimiņus, vai nu par palīdzību darbos, vai arī tādēļ, ka tiem arī tur bijis atļauts kult.
/B. Eriņa, Latgale./