I. Alus darīšana.
658. Alus jādara vecā mēnesī, tad tas neskābst un ir veselīgs.
/S. Gūberts, 1688./
659. Priekš alus darīšanas vajaga ēst gaļu, jo tad darītais alus būs mīksts un patīkams.
/K. Bika, Gaujiena./
660. Alu darot jāliek trauks tā, ka viņam nevar apiet apkārt, citādi alus skābst.
/M. Navenickis, Zasa./
661. Kad iesalu lika žeirī, tad sūtīja kādu mājinieku uz kaimiņiem pēc sviesta, lai alus labāki tecētu.
/P. J. Raudavietis, Bērzaune. D. L. f. 1888. 28./
662. Kad raugu alam nesot, tad nedrīkst atpakaļ skatīties, lai alus labi rūgtu.
/K. Gailis, Ventspils./
663. Alum ieraugu taisot, dumji jādzied un jāsmej.
/K. Jansons, Plāņi/
664. Alu raudzējot un kubulā pildot, jādzied un jākliedz, lai alus būtu stiprs.
/O. Pelēce, Jaunpiebalga./
665. Kad alu darot liek raugu, tad stipri jākliedz, lai alus būtu stiprs.
/Šķila, Nīca/
666. Kad alu darīja, tad priekš rūgšanas to nedrīkstēja citādi saukt kā par lācīti. Tāpat arī bērni to nedrīkstēja nāburgiem stāstīt.
/J. Rubenis, Ērgļi./
667. Pirms alu lej raudzēt kubulā, pēdējais jāizslauka ar cimdu, lai alus būtu biezs kā cimds.
/O. Pelēce, Jaunpiebalga./
668. Kad alu raudzē, tad uz pārsegta kubula jāsviež cepure un jāsauc: “Dzīvo kā vīrs!” Tad alus būs stiprs un labi rūgs.
/O. Pelēce, Jaunpiebalga./
669. Alu darot, nedrīkst neko slaucīt, citādi alu dzerot izcelsies strīdus.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunauce./
670. Kamēr alu darīja, nebija brīvi galvas sukāt, lai dzerdami nekaujas.
/J. Rubenis, Ērgļi/
671. Alu darot, nedrīkst galvu sukāt un utis kaut, tad kaujoties dzērēji.
/J. Cinovskis, Snēpele./
672. Kad alu dara, ja tad utis kauj, tad alu dzeŗot vīri kaujas.
/N. Druviņa, Stende./
673. Kad alu darot utis kauj, tad vīri dzeŗot kausies.
/Lagzdiņa, Sabile./
674. Kad alu dara, tad skala ogli nedrīkst nolauzt pie alus mucas, jo tad dzeŗot kaušoties.
/T. Dzintarkalns, Talsi./
675. Kad alu dara, nedrīkst maisāmo klapēt, citādi dzerot naidojas.
/J. Cinovskis, Snēpele./
676. Alu darot, nedrīkst piesist pie kubula malas, kur jau alus atrodas, citādi alus dzērēji plēsīsies.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Jaunauce./
677. Kad alu dara, tad misu tecinot nedrīkst alu lielīt, citādi iznāks nelabs.
/O. Darbiņš, Birži./
678. Alu darot, nedrīkst jautāt, vai jau misa tek, jo tad vairs netek.
/E. Lācis, Tirza./
679. Ja uz tā kubla, kur alus rūgst, uzliek cepuri, tad alus būs tik stiprs kā vīra galva.
/A. Bīlenšteina rokraksts, Kazdanga./
680. Alu brūvējot jābūt dusmīgam, lai alus būtu stiprs.
/K. Bruņinieks, Sēme./
681. Alu darot saimniecei jāaizsprauž cūku kaunamais dūcis aiz mucas stīpām, lai bez viņas ziņas neviens neietu alu dzert; kas dzēris, tas palika slims.
/S. Skrastiņa, Vaive./
II. Alus sakarā ar svinībām.
682. Alu ziedoja arī Dieviņam pie vītoliem jeb liepām.
/J. Rubenis, Ērgļi./
683. Alum vajadzēja būt ap Jurģiem, Jāņiem un Miķeļiem.
/J. Rubenis, Ērgļi./
684. Kad alus izdarīts, tad pirmā alus šlenka jālej rijas speltē un jāsaka jeb jādzied: “Visi rijas puteklīši gaida manu veldzēšanu.”
/K. Jansons, Gatarta./
685. Jauns alus saskaities, tāpēc viņš tāds balts raugās.
/Veca vārdnīca (17. g. s.)./
686. Pār roku nedrīkst otram liet alu, ne citu ko, tad pašam piekaras kas ļauns. Pār roku var liet tikai medniekam.
/L. Reiteris, Lubāna./
687. Ja lej alu no pudeles pāri pār roku, tad lējējs uz dzērāju domā ko ļaunu.
/E. Lappuķe, Jelgava./
688. Alu dzerot, trauku laiž apkārt, tā kā miežus sēj.
/K. Jansons, Plāņi./
689. Alu dzerot, senāk šā sarunājušies. Viens teicis: “Alus staigā.” Otrs atbildējis: “Dievs dod man aŗ satikties!” [Sal. kristīšana.]
/P. Š., Rauna./
690. Ja alus saburts un iet ārā no traukiem, tad jāņem trauku lupats, jānoslauka, kas izgājis, un jāiemet krāsnī vai citā ātrā ugunī. Alus tūlīt apstāsies.
/J. K. Dambergs, Ēdole./
691. Ja alus ir apburts, tad pastāvīgi puto. No tā alus kādu drusku vajaga ieliet kādā trauciņā, izvilkt ecēšu trešo naglu un tai caurumā izliet to alu. Tad naglu vajaga ielikt vecā vietā, bet ačgārniski. Kad nagla ir ielikta, vajaga to atkal pavilkt drusku atpakaļ, citādi burvim jāmirst.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205./
692. Lai, alu dzerot, nereibtu galva, tad jāēd sāls.
/V. Poriete, Palsmane./
III. Alus dziedēšanā.
693. Gadās, ka, dzeŗot tikai drusku alu, tūlin nāk vēmiens. Lai atsvabinātos no tādas kaites, tad sestdienā pirtī jāņem savas bikses un jānoslauka ar tām trīs reiz mute. Tad kaite pāries.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 205./
694. Ar pirmo alus pilienu, žeira kubulu vaļā taisot, var izdziedēt visas vainas.
/K. Jansons, Plāņi./
695. Ja deviņu alus krūžu saskalas atrociņis iedod kādam slimam, tad viņš paliek vesels.
/K. Jansons, Plāņi./
IV. Alus sapnī.
696. Ja sapnī alu redz vai tas jādzer, tad ziemā drīz gaidāms atkusnis, vasarā lietaines.
/J. Grīva, Koknese./
697. Ja sapņojot dzeŗ alu, tad gaidāms slikts laiks. [Sal. brandavīns.]
/M. Šķila, Nīca./
698. Ja sapnī redz alu, tad mīksts laiks.
/A. Aizsils, Prauliena./
699. Ja sapnī alu dara, tad lietus līs.
/A. Aizsils, Prauliena./
700. Kad sapnī dzeŗ alu, būs lietus.
/A. Račevskis, Jaunpiebalga./
701. Ja sapnī dara alu, tad līs lietus.
/J. Jurjāns, Jungulbene./
702. Ja sapnī dzer alu jeb vīnu, tad būs lietus.
/A. Skrūze, Saikava./
7032. Ja sapnī dzer alu, tad sagaidāms lietus.
/K. Meiers, Lubāna./
704. Kad pa sapņiem dzer alu, tad lietus būs.
/K. Lielozols, Nīca./
705. Ja sapnī dzer alu, tad būs lietains laiks.
/J. Jurjāns, Jaungulbene./
706. Ja sapnī dzer alu, tad dabūs klepu.
/J. Jurjāns, Jaungulbene./
707. Ja sapnī dzer alu, tad būs slimība.
/J. Kriķis, Starti./
708. Kad sapnī dzer alu vai šņabi, tad lies gaužas asaras.
/Āronu Matīss, Bērzaune./