523. Ja pie uzvilkta apģērba ko šuv, tad vajaga ko ieņemt mutē, lai nepaliktu aizmāršīgs.
/P. Š., Rauna. V. Spandegs, Pociems./
524. Ja kaut ko stipri piesaka (piekodina), tad tas vienmēr aizmirstas.
/H. Skujiņš, Aumeisteri./
525. Kam pie mugurā uzvilktiem svārkiem šūn pogas, tas paliek aizmāršīgs.
520. Ja dzegūze aizkūko bez naudas kabatā, – tad visu gadu vienmēr trūkst naudas.
/M. Rulle, Lubāna./
521. Ja dzegūzi pirmo reiz dzirdi un neesi ēdis, – tad tajā gadā slimosi.
/M. Rulle, Lubāna./
522. Kad kāds cilvēks aizkūkots, tad tam vajagot iet ap kādu krūmu apkārt, tad viņš nemirst, bet koks nokalstot.
/V. Līce, Drabeši./
519. Kad otram ko atdod, ko aizņēmies, un ja tad nomērī vai nosver uz pirmā rāviena taisni tik daudz, cik vajadzēja atdot, ta vairs viens otram nekā ne dos, ne ņems.
/H. Skujiņš, Smiltene./
518. Mātes piens, kas visu nakti (jeb dienu un nakti) ir krūtīs stāvējis, nav bērnam dodams, jo citādi bērns dabūtu ļauno aci. P. p. Kaujams lops nemirtu, ja ļaunā acs to uzskatītu.
/Rīgas bibliotekas manuskr./
517. Par aizgulētiem bērniem sauc tādus, kuŗiem māte, zīdot ar krūti, kādu nakti zīdīšanu pārtraukusi un pēc tam atkal atjaunojusi. Tādi bērni varot, ar acīm vien uzskatot, aizvilt svešu naudu, kur tik vien viņam patīkoties. [Sal. atzīdenis.]
/K. Lielozols, Nīca./
494. Aizgavēnis ir Vastalāvis (metenis).
/K. Jansons, Viļāni./
495. Aizgavēni svētīja meteņa dienā, no pusdienas sākot.
/G. Pols, Vecgulbene./
496. Senie ļaudis saukuši sveču dienu un pelnu dienu par “aizgavēni”.
/G. Pols, Vecgulbene./ Lasīt tālāk