985. Senāk ara zemi ar bērza jeb egles arkliem. Kad sāka lietāt dzelzi, tad kala tā saucamās griezes, kas grieza vienīgi velēnu.
/G. Pols, Vecgulbene./
986. Arkla lemesnīcas koku cērtot, nedrīkst to gāzt ar roku, bet jāļauj tam pašam nogāzties, jo citādi no tā taisītā lemesnīca neņem labi velēnu un ir jāspiež zemē ar rokām.
/A. Pliens, Meirāni./
987. Ja arklam (spīļu)lemesnīcu cērtot skaidas lec tālu, tad no viņa pagatavotais lemesis metīs labu velēnu.
/A. Pliens, Meirāni./
Lasīt tālāk
974. Ja arājs mazs un sīks no auguma, tad arī labība sīka augs.
/J. A. Jansons./
975. Arājs nedrīkst ielāpainas drēbes valkāt, lai lauki neaugtu nevienādi.
/J. A. Jansons./
976. Arājam nevajaga katla kasīt citādi miežiem aug melnas vārpas.
/M. Pelēce, Cirsti./ Lasīt tālāk
(slimība, kad nagu galos ir balti pūžņi).
973. Ja kādam ir apvērde, tad vajag pirkstus trīsreiz iegrūst vārošā ūdenī; tad kaite iznīkst.
/A. Salmāns, Balvi./
972. Ka puiss vai meita savu mīlu laiž kur nebejs uz gara laika gostūs vai kur nebejs uz pilsātu struoduot un grib, kad jis vai jei dreižuok atbrauktu uz sātu, tod kai pavada, tivleņ vajaga atēt uz sātu, stuotīs uz saulis izlekšonys un treis reizis runuot vordus: “Dūd Dīvs, kab jis byutu tja,a napalyktu ti.” Ni par kū tam, kurs nubraucja, navareis puordzeivuot treju dīnu, jis dreižuok steigsīs uz sovu sātu.
/V. Podis, Rēzekne./
970. Iegadās kādā vietā sarkanums, kurš niez un plešas lielāks, tad ir apšautums. Sagrūž ķiplokus kreimā, sarauga un sasmērē.
/Austere, Saldus./
971. Apšautums ceļas no tā, ka svētās meitas apšautušas, tādēļ to sauc arī par svēto meitu apšautumu. Apšautuma vieta apklāta ar sarkanām un baltām pumpiņām, kas sprāgst pušu un plešas tālāku. Teicēja redzējusi bērnu, kuram viss ģīmītis bijis vienā apšautumā. Tādā gadījumā sarauga kampara eļļu un sasmērē slimo vietu, jeb arī sadedzina pērtas bērzu slotas lapas, sataisa ar skābu kreimu, sarauga un sasmērē. Apšautuma raugāmie vārdi ir šādi: “Sarkans ābols ietīts baltā drānā; iznīkst kā purva pūpēdis, kā rīta salna.”
/A. Rozenšteine, Saldus./
969. Ja kāds cilvēks smejas par citu cilvēku vainām (garīgiem un fiziskiem trūkumiem), tad šīs vainas parādās pie viņa paša bērniem.
/K. Oļļe, Mazsalaca./