972. Ka puiss vai meita savu mīlu laiž kur nebejs uz gara laika gostūs vai kur nebejs uz pilsātu struoduot un grib, kad jis vai jei dreižuok atbrauktu uz sātu, tod kai pavada, tivleņ vajaga atēt uz sātu, stuotīs uz saulis izlekšonys un treis reizis runuot vordus: “Dūd Dīvs, kab jis byutu tja,a napalyktu ti.” Ni par kū tam, kurs nubraucja, navareis puordzeivuot treju dīnu, jis dreižuok steigsīs uz sovu sātu.
/V. Podis, Rēzekne./
Apšautums
970. Iegadās kādā vietā sarkanums, kurš niez un plešas lielāks, tad ir apšautums. Sagrūž ķiplokus kreimā, sarauga un sasmērē.
/Austere, Saldus./
971. Apšautums ceļas no tā, ka svētās meitas apšautušas, tādēļ to sauc arī par svēto meitu apšautumu. Apšautuma vieta apklāta ar sarkanām un baltām pumpiņām, kas sprāgst pušu un plešas tālāku. Teicēja redzējusi bērnu, kuram viss ģīmītis bijis vienā apšautumā. Tādā gadījumā sarauga kampara eļļu un sasmērē slimo vietu, jeb arī sadedzina pērtas bērzu slotas lapas, sataisa ar skābu kreimu, sarauga un sasmērē. Apšautuma raugāmie vārdi ir šādi: “Sarkans ābols ietīts baltā drānā; iznīkst kā purva pūpēdis, kā rīta salna.”
/A. Rozenšteine, Saldus./
Apsmiekls
969. Ja kāds cilvēks smejas par citu cilvēku vainām (garīgiem un fiziskiem trūkumiem), tad šīs vainas parādās pie viņa paša bērniem.
/K. Oļļe, Mazsalaca./
Apsējības
967. Apsējības notika sevišķi miežus sējot. Tā pēdējā laikā pastāvēja vēl tikai iekš tam, ka saimniece izvārīja miežu biezputru līdz ar cūkas muguras gabalu ar visu asti. Saimnieks ēda pašu asti, izsacījis vēlēšanos, lai vārpas izaugtu astes garumā un resnumā.
/Konversacijas Vārdnīca, 1905./
968. Uz apsējībām jāvāra cūkas aste, tad labība augs garām vārpām.
/A. Aizsils, Veckalsnava./
Apse
I. Apse vispārīgi.
921. Apse ir zavetnieku koks.
/Langius vārdnīca./
922. Ar apses malku tikušas raganas dedzinātas, tāpēc to arī sauc par raganu malku.
/K. Straudovskis, Lielplatone./
923. Ja apsē iecērt cirvi, tad drīz kāds lops nolauzīs kāju.
/A. Šķēre, Jaunsaule./ Lasīt tālāk
Aprunāšana
912. Kad kādu aprunā vai apsmej, tad jāuzspļauj uz kreisās rokas īkšķa naga, citādi apsmiekls krīt uz pašu apsmējēju atpakaļ.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./
913. Ja kāds otru aprunā, tad vajaga runātājam projām ejot pieskarties, lai tas pats aiznestu savu ļaunumu.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./
914. Kad mēles galā pumpiņa uzmetas, tad tiek aprunāts.
/P. Š., Rīga./ Lasīt tālāk