446. Aita ar gaŗu asti dod vairāk vilnas un ir treknāka.
/M. Raņķis, Nīca./
447. Kad rudenī liek aitas kūtī, tad jāapskata, vai ir sarkana pluta (āda), vai balta. Ja ir sarkana, tad pa ziemu izturēs un nesprāgs, bet ja ir balta, ta nonīks.
/H. Skujiņš, Aumeisteri./
448. Kuŗām aitām pie ausīm un uz purna bija mazi raibumiņi, tās neturēja, jo tām esot neveselas iekšas.
/P. J. Raudavietis, Bērzaune. D. L. f. 188. 29./
449. Ja nepadodas aitas, tad, vilnu uz tirgu nesot, jāapiet trīs reizes ap verstes stabu un tad tā jāatdod nabagam.
/K. Corbiks, Tukums./
450. Ja aita griežas riņķī, tai jāpakaŗ kaklā ratiņa spoles skriemelis, tad slimība pāries.
/L. Kleinberga, Svēte./
451. Kad kāda aita sāk apkārt griezties, tad ati jānogriež galva un jāaizliek pirtī aiz spāres, lai kaite nepiemetas citam aitām.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 196./
452. Kad aitas ar iekšām slimojot, tad tām vajagot iedot samaltu kaparu ar pienu.
/R. Bērziņš, Annenieki./
453. Kad aitām esot plaktis, tad aitas vajagot ganīt uz rudzu zāles.
/R. Bērziņš, Annenieki./
454. Kad aitām blaktis, tad tām vajagot dot cilvēku mīzalus.
/P. V. Bērziņš, Nītaure./
455. Ja aita pārlauzusi kāju, tad tai vajaga dot barībai līdzās sarīvētu kaparu.
/J. Ķikuts, Nīca./
456. Ja aita pārlauzusi kājas kaulu, slimā kāja jāaptin ar lupatu, jāapliek ar skaliņiem un jāapsien.
/J. Ķikuts, Nīca./
457. Ja aita kāju salauzusi, tad vajaga sarīvēt varu un iedot ar citu barību aitai.
/J. Banazis, Nīca./
458. Kad aitām uznāk vīvele, tad vajaga aitas vēderu stipri berzēt ar salmu vīstokli.
/K. Lielozols, Nīca./