235. Kas dienā dzimis, tam jātur baltas aitas, lai ietu dzīvē labi.
/L. Rone, Rīga./
236. Aitām ir zirnāji un apiņu lapas veslīga barība.
/S. Grūberts, 1688./
237. Ja aitām janvārī dod elkšņu lapas, tad aitas cauru gadu būs veselas.
/A. Zvejniece, Lubāna./
238. Aitu redelēs jāliek raibi kociņi, tad būs aitām raibi jēri.
/M. Vēbere, Straupe./
239. Aitas vajaga no rīta rasā dzīt laukā, tad būs laba vilna.
/M. Šķipsna, Gulbene./
240. Lai aitām būtu laba vilna, tad vajaga Jāņa naktī ganos dzīt.
/V. Eglīte, Sēja./
242. Aita pa ziemu apēd vezumu siena.
/H. Skujiņš, Smiltene./
243. Lai vuškas paādušas nikod navekšētu, saimnīks nadreikst sātā izkopti streičēt.
/L. Švandere, Mērdzene./
244. Aitas nedrīkst sist ar nomizotu rīksti, tad jēri nepadodas.[Sal. govis.]
/L. Švandere, Mērdzene./
245. Aitai nevar sist ar cimdu pa degunu.
/E. Kampare, Valmiera./
246. Buč, aitiņa magonīte, Tev ar šautru nesviedīšu:
Nolauzīšu ievas zaru, Birdinatu birdināšu.
/LD 29074./
247. Ievu ziedamā laikā aitas trin (mazgā): viena sieviete aitai sēd mugurā, otra lej ūdeni virsū.
/K. Jansons, Plāņi./
248. Aitas mazgā ievu ziedamā laikā, tad būs balta vilna.
/V. Rūnika, Skujene./
249. Aitas mazgājot jāvelk jauni brunči;ja vilks vecus, tad aitām augs plāna vilna.
/A. Aizsils, Kalsnava./
250. Aitas mazgājot jāvelk jauni lindraki,tad aitām augs laba vilna.
/A. L.-Puškaitis, V. Saperovs, Vecpiebalga. M. Sikle, Nīca./
251. Aitas jākvēpina ar vilka mēsliem, tad tās vilks nenesīs.
/J. Zvaigzne, Rēzekne./
252. Jēri pavasarī žēlojas: “Maza, maza zālīte!” Lielās aitas atbild: “Lab, lab, lab!” Tekulis piemetina: “Tāda pat kā pērn” (ļoti rupji un zemu).
/R. Bērziņš, Džūkste./
253. Jēri pavasarī ganībā prasot: “Mem, ko mēs ēdīsim, maza zālīte?” Aita atbildot: “Lab, lab, lab!”
/K. Skujiņš, Lielvircava./
254. Jērs pavasarī brēc: “Maza zāle!” Vecene – aita: “Lab, lab!”
/Austrums, 1893./
255. Aitām pirmo pavasara zāli ēdot, žokļi satūkš.
/J. Jansons, Plāņi./
256. Ziemā aitām pa reizai jādod rutki ēst, tad viņām nemetas plaktis aknās.
/H. Skujiņš, Smiltene./
257. Ja aitas pirmo reizi laiž ganos, tad jādod sāls ar maizi, lai galvas neuzpamptu.
/A. Āboliņš, Alūksne./
258. Ka pyrmū dīnu dzan vuškas gonūs, juolīk atslāgu zam klāva slīkšņa, lai vuškas pilnavoj sātas.[Sal. ganīšana.]
/J. Kivliniks, Vārkava./
259. Kad aitas pirmo reizi izdzen ganos, tad viņas jādzen ap vidū iespraustu rīkstīti; tad ganam jāapskrien trīs reizes ap ganāmpulku riņķī un jāsaka:
“Kas viducī tas vilciņam, kas maliņā tas ganiņam” tad vilks neaiznesīs aitas, bet dabūs vienmēr ar rīksti.
/L. Zancmanis, Lejasciems./
260. Lai aitas neklīstu pa mežu, tad pirmo dienu, kad izdzen tās ganos, jāgana ar vienu rīksti visu dienu.
/J. Zvaigzne, Rēzekne,/
261. Jo geib, lai vuškas nanūkleistu pa mežu, pyrmū reizi gonūs dzanūt juogana ar vīnu reiksti.
/Jaunais Vords, 1932. V./
262. Ja par aitām strīdoties, tad aitas panīkstot un pat nobeidzoties.
/E. Aizpurve, Lubāna./
263. Ja aitas ganot ada, tad dzimst ragainas aitas.
/Morgeršterne, Penkule./