86. Ja ieskatās kāda cilvēka slimās acīs, tad, lai nepaliktu acis pašam slimas, vajag tikmēr skatīties uz kreisās rokas īkšķa nagu, kamēr acs sāk asarot.
\Z. Lancmanis, Lejasciems.\
87. Kad gruzis iekritis acī, tad jāskatās uz zemi un jāsaka deviņas reizes: “Vilks acī, gruzis mežā!”
\Etn. 4, 1894. Alsviķi.\
88. Kad acī iebirst gruzis, tad viegli jāberzē un trīs reizes jāsaka: “Vilks acī, gruzis mežā!” Tad gruzis no acs iznāk vai pazūd, ka vairs negrauž.
\J. Vītoliņš, Vestiena.\
89. Ja gruzis acī, tad jāskaita bez apstāšanās šie vārdi: “Vilks acī, gruzis mežā!” kamēr gruzis ir no acs ārā.
\J. Šmits, Nītaure.\
90. Ja acī iekrīt kāds gruzis, tad trīs reizes jāsaka: “Kize, vilks ārā aiz durvīm.” Tad gruzis no acs pazūd.
\A. Brāka, Meirāni.\
91. Ja gruzis ir acī, tad jādabū vēža dzirnavas, jāpaņem viens akmens, lai tas maļ gruzi laukā; pie tam jāsaka: “Vilks acī, gruzis mežā!”
\K. Bika, Gaujiena.\
92. Kad acīs ielaiž vēža dzirnu, tad tās dzirnus izvāc melnumus.
\K. Jaunzeme, Nīca.\
93. Kam acī iebiris, tam vēža dzirnaviņas acī jāielaiž.
\K. Jansons, Plāņi.\
94. Ja kas acī iebiris, tad ir deguns jāšņauc.
\P. Š. Rauna.\
95. Ja piebirusi acs, tad jāšņauc deguns.
\J. Jurcēvics, Krukļu pag., Šauļu apr., Lietuva.\
96. Ja acī iebirst kāds gruzis, tad tā pati nāss, kurā acī iebiris gruzis, ir stipri jāšņauc.
\J. Kriķis, Stati.\
97. Kad gruzis acī iekritis, vēdzeļu pienes vai sliekas jāsapūdē pudelē un ar tām jāsmērē.
\Etn. 4, 1894.\
98. Ja katlā mazgā muti, tad acis sāp.
\Etn. 4, 1894.\
99. Ja kādam ieskatās acīs, kam acis sāp, tad vajaga paskatīties uz saviem nagiem, lai kaite nepieliptu. [Sal. lielā piekta.]
\A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava.\
100. Ja redzi otram acis sāpot, tad paskaties uz savu roku pirkstu nagiem, tev šī slimība nepielips.
\V. Miķelsons, Kaldabruņa.\
101. Ja gadās saskatīties ar cilvēku, kam acis sāpīgas, jāpaskatās uz savas kreisās rokas nagiem. Tad pašam šī slimība nepielips.
\K. Juchnevica, Liepāja.\
102. Sāpošas acis vajaga mazgāt ūdenī, kas pret sauli tek.
\A. Bērziņa, Aloja.\
103. Ja acis sāp, tad jāmazgā rīta rasā, jo tad veselas paliek.
\H. Siliņa, Dobele.\
104. Vājas acis jāsmērē ar rasu, kura atrodas uz ratkrētēm (drosera rotundifolia).
\Koknese.\
105. Kad acis sāp, tad izceptai maizei no apakšas jāizgriež apaļa garoza un jāuzliek uz glāzes; kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis.
\Etn. IV, 1894.\
106. Acu vainā sieviete iemīzusi sev šaujā, tad lējusi slimam mīzelus acīs un sacījusi: “Dīvs (Dievs) radz nū dabasim!”
\K. Jansons, Gatarta.\
107. Kam acis slimas, tam jāmazgā mīzalos, tad žigli paliks veselas.
\H. Skujiņš, Smiltene.\
108. Acu slimība pāriet, ja tās izmazgā ar mīzaliem.
\A. Vaskis, Tukums.\
109. Pret vājām acīm der brandavīns, kuru uzpilina uz lupatiņas un tad uzliek uz vājās acs.
\K. Kriķis, Starti.\
110. Ka acis asarojot, ta vajagot viņas izmazgāt ar vīnu.
\H. Skujiņš, Smiltene.\
111. Acu slimība pāriet, ja rūgušu pienu ietin linu drēbē un apsien ap slimajām acīm.
\A. Vaskis, Tukums.\
112. Acu slimība pāriet, ja kumelīšu novārījumā iemercē drēbi un tad to apsien ap slimajām acīm.
\A. Vaskis, Tukums.\
113. Slimām acīm uzliek lupatiņu samērcētu kumeliņu vai citā kādā tējā, lai paliek mīkstas.
/Ķilevice, Saldus/
114. Vistas vainā acis jāsutina vistas gaļas sutā.
\K. Jansons, Plāņi.\
115. Kam vistu vaina, tam acis aknu sutā jāsutē.
\K. Jansons, Plāņi.\
116. Jāuzvāra vērša aknas un uz to garaiņām jātura vājas acis.
\Etn. IV, 1894.\
117. Acu slimība pāriet, ja tur iepilina vienu jeb divi pilienus ka meņu medus.
\A. Vaskis, Tukums.\
118. Ja iesarkušas acis, vajaga sasildītu medu izspiest caur lupatu un iesmērēt acis.
\I. Ozole, Sērpils.\
119. Pret acu vājībām jāiekaisa smalka sāls vai sukurs acīs un krietni jāsaberž.
\Etn. IV, 1894. Ērgļi.\
120. Kad acis sāp, tad pa naktīm jāuzliek uz acīm novārītas olas baltums.
\Etn. I, 1891. 109. Jaunsesava.\
121. Vajaga izvārīt olu labi cietu un tad izņemt dzeltānumu. Dzeltānuma izņemtā vietā vajaga iekaisīt smalku sukura pulveri, kamēr vēl ola silta, pēc tam jāatgulstas augšpēdu un jāliek ola uz acs. Viņa jātur tik ilgi virsū, kamēr tā izdziest, pēc tam jānoņem. Šās olas tad nedrīkst neviens ēst, jo tad tam atkal tā acu slimība piemetas.
\K. Bika, Gaujiena.\
122. Ja sāp acis, tad vajaga ņemt olu, to apvilkt trīs reizes ap acīm, tad aiznest un iesviest upes straumē, tad acis paliek veselas.
\K. Briežkalns, Dole.\
123. Vājas acis jāmazgā ar pienu, olas baltumu un rītos ar paša ūdeni.
\Etn. IV, 1894.\
124. Kad acis niez un sāp, tad jānovāra ola, tās baltumā jāizkausē naža galiņš acu sukura, šis šķidrums jāizspiež smalkā drēbē, un tad ar šām zālēm jāsmērē. Veci cilvēki, kuriem acis sāka tumšas
mesties, iesmērēja tās ar pīpes zupi, lai labi izcirstu, pēc kam tad acis atkal palikušas spožas.
\Etn. I, 1891. 158.\
125. Miezis jāapspaida ar vīrieša cepuri.
\K. Jansons, Plāņi.\
126. Ja pubulis acī, tad tās jāapspaida ar cepures dibenu vai brunču apakšu (štosi).
\A. Bērziņa, Aloja.\
127. Ja acī iemeties mieža grauds, tas jāapspaida ar svārku vīli.
\M. Zaķis, Stiene.\
128. Ja acu plakstiņā iemeties miezis, tad jājem laulības gredzens un jāapvelk 3 reizes apkārt.
\V. Amoliņa, Vecpiebalga.\
129. Ja acī iemeties mieža grauds, tad jānoņemot mātes laulājamais gredzens un 3 reizes jāapvelk ap to aci kuŗā mieža grauds iemeties.
\M. Dambe, Ozoli.\
130. Lai izdzītu mieža graudu no acs, tad tas trīs reiz jāapspaida ar sudraba naudu.
\V. Johansone, Liepa.\
131. Ja kādam miezis acī, tad nezinot acī ir jāiespļauj, lai miezis noietu.
\K. Palteris, Nītaure.\
132. Lai pubuli izdzītu no acs, tad kādam nezinot jāiespļauj acī.
\A. Bērziņa, Aloja.\
133. Kad miezis acīs, tad jāņem no rijas un piedarba deviņi miežu graudi un jāapbaksta ar akotu galiem tā vieta, kuŗā miezis atrodas, pēc tam mieži jāiemet ugunī un jābēg no mājas saucot: “Ai, ai, mieži deg! Ai, ai, mieži deg!”
\J. Miljons, st.Birze.\
134. Kad miezis acī grauž, tad ņem no rijas un piedarba šķirbām deviņus mieža graudus un pabaksta ar grauda akotu galiem slimo vietu; tad sviež graudus ugunī un bēg no mājas ārā saucot: “Ai, si, mieži deg, ai, si, mieži deg!”
\M .Kārkliņš, Dignāja.\
135. Ja kādam esot acī miezis iemeties, tad, lai viņu varētu izdzīt, jārīkojas šā: ir jāsameklē miezis rijas baļķu starpā, jāsabaksta ar viņu vainīgā vieta, t.i. miezis pats, un tad tūliņ miezis jāiemet kurošā rijas krāsnī. Tad jāiet no rijas ārā, un pār slieksni kāpjot jāsaka deviņas reizes: “Miezis deg, miezis deg, u.t.t.!”
\A. Skuja, Mālupe.\
136. Juo mīzs acī, vokorā bez saulis juoaizīt uz kulu, juopaņam nu čīkstinis mīža gryuds, treis reizes juoīboda un juonūlīk tai pat, kai beja.
\A. Borozinska, Barkava.\
137. Ja mieža grauds acī, tad jāuzmeklē rijā čiekstenē palicis mieža grauds un ar to jāapspaida un grauds jāatliek, kur bijis.
\A. Bērziņa, Aloja.\
138. No acu vāciņa izdzen miezi tā: Jāņem rijā nokritis miežu grauds, jāapbada (jāapriebj) sāpošais vāciņš, un jānoliek grauds tai pašā vietā. Vai arī jāņem mieža grauds kaut kur, jāapriebj slimais vāciņš, un tad grauds jāiebāž rijas sienas ciekstenē (šķirbā).
\J. Apsalons, Sērpils.\
139. Miezis acī iznīkst, ja kāds tai acī nejauši iespļauda. [Sal. ēde.]
/K. Jansons, Plāņi./
140. Mieža grauds pie acs jābaksta ar mieža galiņu, un tad tas jānoliek, kur neviens neredz.
/P. Š., Rauna./
141. Ja pubulis (mieža grauds) acī, tad viņu var izdzīt apspaidot ar mieža graudu un pār plecu iesviežot vistai.
/A. Bērziņa, Aloja./
142. Mieža graudu no acs var izārstēt, ja to apbada 7 reiz ar mieža graudu un pēc tam šo graudu noglabā rijā kādā sienas spraugā.
/L. Pilsētniece, Bebri./
143. Ja acī mieža grauds, tad jāpaņem trīs miežu graudi, ar katru trīs reiz jāapspaida acī miežu grauds un tad jāaiznes uz kūti vai riju. Spaidot jānostājas ar seju pret ziemeļiem.
/V. Johansone, Jaunpiebalga./
144. Ja ir miezis acī, jāņem mieža grauds, jāapbaksta miezis, un grauds jāatdod gaiļam vai vistai, tad miezis izejot.
/A. Brūvele un A. Suse, Ape./
145. Ja acī ir mieža grauds, tad vajaga apspaidīt ar mieža graudu un atdot gailim, tad mieža grauds izzūd.
/K. Briežkalns, Dole./
146. Ja acī iemeties mieža grauds, tad vajaga ar miezi apspaidīt un iedot gailim apēst; tad mieža grauds ātri noiet.
/M. Vennere, Cēsis./
147. Kad acī iemetas mieža grauds, tad viņu ar mieža graudu jāsabaksta, un grauds jāatdodn vistai. Mieža grauds izzudīs.
/A. Kabuce, Bulduri./
148. Kad miežu grauds acīs, tad jāņem 9 miežu graudi, un ar katru 3 reizes jāpabada miežu grauds acīs, un mieži jādod apēst vistai. Tad miežu grauds izzūd.
/L. Valkne, Tāšpadure./
149. Ja acī ir mieža grauds, vajaga paņemt mieža graudu un deviņas reizes apbadīt apkārt, tad iedot to vistai, lai apēd, – acs pa-liks vesela.
/K. Corbiks, Līvbērze./
150. Kod cylvākam uz acis izaug mīžs un suop, tod vajag pajimt treis zerni mīžu un pabadeit uz tuos vītys treis reizis ar kotru zerni un itūs mīžus atdūt malnai vystai. Suopja nu reizis puoris, un mīžs uz acja propuls.
/V. Podis, Rēzekne./
151. Kad mieža grauds acī, tas jāizbada ar miezi, pēdējais jāieliek pātagas riņķī un jāatdod vistai.
/O. Šulme, Embūte./
152. Ja acī uzaug mieža grauds, tad, lai nodzītu, vajaga ar mieža graudu apspaidīt un pēc tam dot cālim, lai noēd.
/K. Kalniņa. Katvari./
153. Kad acī miezis aug, tad ar sarkanu diegu jāapsien kreisās rokas zelta riņķis (ceturtais pirksts).
/K.Jansons, Plāņi./
154. Ja miezis labā acī, tad jāapsien ar aukliņu divi kreisās rokas pirksti, ja kreisā – tad labās rokas pirksti.
/V. Amoliņa, Vecpiebalga./
155. Ja miežu grauds acī, piem., labā, tad vajaga kreisās rokas trešo un ceturto pirkstus krustiski sasiet ar kādu diegu (Pirmais pirksts – īkšķis).
/V. Johansone, Jaunpiebalga./
156. Kam acī miezis aug, tam, ja miezis ir, piem., labā acī, jāapsien ar dzīparu labās rokas divi pirksti: Zelta riņķis un gaŗais Mārcis.
/K. Jansons, Pilda./
157. Lai izdzītu pubuli no acs, tad vajaga apspaidīt to 3 reiz ar maizi un atdot sunim.
/E. Jēpe, Palsmane./
158. Ja miežu grauds acī iemeties, tad jāpaņemot mīksta maize, jāsapaidot un, muguru uzgriežot, jānometot suņam, pie kam nedrīkstot skatīties, pirms suns neesot apēdis, tad noejot.
/A. Krūmiņa, Valka./
159. Ja kādam ir acī miezis, tad jāņem silta maizes piciņa, jā apspaida miezis trīs reiz ar to maizi un jādod suņam; tad miezis iziet.
/A. Brūvele un A. Suse, Ape./
160. Ja acī ir miežu grauds, tad vajaga iedot sunim maizi aplaizīt un pēc tam pielikt pie slimās acs. Tādā gadījumā tā būs vesela.
/A. Zaķe, Drusti./
161. Kuslam bērnam actiņas, kad pieposājušas, nekad nemazgā ar ūdeni: apslauc mutīti (t. i. ģīmīti) ar krūšu pienu, noslauka ar lupatiņu sausu. Piens acīm veselīgs, un bērnu nevar tik viegli aprunāt.
/K. Pētersons, Raņķi./
162. Kad bērnam acis posā, ieslauc krūšu pienu, lai paliek mīkstas.
/Ķilevice un Austere, Saldus. Birkvalde, Lielsatiķi./
163. Slimas actiņas izslauka ar paša bērna nočurinātu drāniņu.
/Rašmane, Saldus./
164. Kad bērnam actiņas sāp, iepūš viņās sukura putekļus. Kad acis apasarojušas, jādzen bērnam sari.
/A. Rozenšteine, Saldus./
165. Kam sari neizpērti, tam metas acīs spalvas.
/K. Daka, Lielsatiķi. Ķilevice, Saldus./
166. Dažam bērnam augot spalvas acīs. Slimība pazīstama no tā, ka plakstieni resnīgi. Ar naža palīgu izlasot spalvas.
/Birkvalde, Lielsatiķi. Ķilevice, Saldus./
167. Kad acīs iemetas pūtes un pumpas, bērnu ved pie kasītājas, kura ar pucnazi kasa acis. Kasītājas lasa arī spalvas no acīm.
/K. Pētersons, Līvbērze./