286. Ja aita nemīl savu bērnu, tad jāņem bērns klēpī un jātur aitai priekš acīm un jādzied: “Kā meita skatās spogulī, tā lai aita skatās savā jērā!”
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 163, 452./
287. Lai aita mīlētu savu jēru, tad aizgaldā jāmet kaķis vai suns.
/M. Veidenberga, Vecmokas./
288. Lai aita mīlētu jēru, vajaga katram savas zeķes sasiet kopā, bet neatstāt atsevišķi.
/A. Ulmane, Jaunsvirlauka./
289. Kad aita jēru neglabā, tad tai jērs trīs reiz jāapņem apkārt.
/K. Jansons, Plāņi./
290. Ja aita nemīl jēru, tad vajaga paņemt maizes šķēli un apņemt aitai un jēram trīs reizes riņķī ap kaklu un iedot aitai maizi apēst, tad aita sākot jēru mīļot.
/K. Corbiks, Nīgranda./
291. Ja aita jēra neglabā, tad jāsaliek aitas un jēra galvas kopā un trīs reizes ar maizes kumosiņu rokā jāapvelk riņķis ap aitas un jēra galvām un maizes kumosiņš jāatdod aitai.
/M. Rumpe, Tirza. K. Kēze./
292. Ja aita neglabā jēru, tad paņem gabaliņu maizes, apņem ar to aitai 3 reiz riņķī un dod aitai maizi apēst, tad aita glabās jēru.
/K. Kēze, Priekuļi./
293. Ja aita neglabā jēru, – ņem maizes gabalu, izņem 3 reiz aitai caur pakaļkājām un dod apēst.
/J. Rudītis, Jaunpiebalga./
294. Ja aita jērus neglabā, tad ar maizes kumosu trīs reiz jāapvelk riņķis ap aitu un jēriņu un maizes kumoss jāatdod apēst aitai, tad glabās.
/A. Viklande, Vecpiebalga./
295. Ja aita jēra neglabā, tad maizes gabals jāapņem jēram trīs rezes ap vēderu un jāiedod aitai.
/E. Laime, Tirza./
296. Kad aita jēru nemīl, tad jērs jāapnes 3 reiz aitai riņķī un jānoliek priekšā.
/L. Valkne, Tāšpadure./
297. Ja aita neglabā jēru, tad jēram mugurā vilnā izgriež krustu un vilnu ar maizi iedod aitai.
/K. Jansons, Latgale./
298. Ja aita jēriņu nebaro, tad jēriņam jāapsien sarkana lentīte ap asti.
/J. A. Jansons, Bīriņi./
299. Ja aita savu jēru nemīlē, tad jāņem žīdu jeb kāda ciemiņa cepure un trīsreiz jāapgriež ap aitu, tad viņa sāks mīlēt jēru.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201./
300. Kad aita jēru neglabā, jānoņem pirmajam svešiniekam, kas mājā ienācis, cepure un ar to jānokuļ aita, tad tā jērus glabāšot.
/H. Skujiņš, Smiltene./
301. Ja aita neglabā savus jērus, tad vajaga ņemt kaimiņi cepuri un ar to viņu nopērt: tad aita jērus glabās.
/E. Reinbacha, Vecpiebalga./
302. Ja aita neglabā jēru, tad tā jāpeŗ ar sveša vīrieša cepuri un jāsaka: “Ciemī, aita neglabā jēru!”
/V. Johansone, Liepa./
303. Kad aita nemīl savu jēru, tad jānopeŗ ar žīda cepuri.
/K. Jansons, Plāņi./
304. Kad aita jēru neglabā, tad vajaga meitiešu cepuri uzmaukt aitai galvā un ar pazagšus paņemtu vīriešu cepuri pērt.
/J. Rubenis, Ērgļi./
305. Kad aita nemīl jēru, tad tā jākuļ ar vīrieša cepuri, tad mīl.
/K. Pavasaris, R. Bērziņš, Džūkste./
306. Ja aita jēra neglabā, tad saimniekam vakarā kreklā jāaiziet uz kūti un aita trīs reiz jānokuļ, jānopeŗ ar savu cepuri.
/M. Rumpe, Tirza./
307. Ja aita neglabā jēra, tad viņa jānopeŗ ar biksēm, tad glabās.
/A. Bulēne, Turaida./
308. Kad aitai divi jēri, tad parasti viņa vienu mīl vairāk kā otru. Tad jāsapeŗ aita ar vienu pāri jaunu dūrainu vilnas cimdu, lai viņa mīlētu abus jērus.
/M. Auziņa, Rīga./
309. Ja aitas neglabā jērus, tad ar ciemiņa cimdu tās jāpeŗ.
/A. Broža, Naukšēni./
310. Ja aita neglabā jēru, tad vajaga klusām paņemt sveša cilvēka cimdus un ar tiem aitu nopērt.
/M. Ķimene, Mazsalaca./
311. Kad aita neglabā jēru, ja ienāk kāds ciemiņš, tad jāpaņem nemanot viņa cimdi un ar tiem aita jānopeŗ.
/P. Atspulgs, Rauna./
312. Ja aita nepieņem jēru, tad ubagam jānozog cimdi un jāiesit aitai pa purnu, pie kam cimdi jānoliek tai pašā vietā, ubagam nemanot.
/V. Miķelāns, Dunava./
313. Kad aita nemīl jēru, tad aitai jāsit ar cimdu un jāsaka: “Mīli jēru! Mīli jēru!”
/L. Valkire, Tāšpadure./
314. Kad aita nemīl jēru, tā jāsit ar cimdu, tad aita jēru pieņems.
/T. Rogule, Brunava./
315. Kad aita neglabā jēru, tad nav jāatņem labdiena, bet jāsaka: “Man aita neglabā jēru!”
/K. Pavasaris./
316. Kad aita nemīl jēru, tad vajaga uzlikt cepuri uz vārtu staba un kuŗu vīrieti pirmo satiek, tam teikt: “Aita nemīl jeru”, un sviest cepuri pakaļ.
/K. Corbiks, Līvbērze./
317. Kad aita neglabā jēru, tad jāuzkliedz garām braucējam ciemiņam: “Ciemiņ, aita neglabā jēra!”
/K. Jansons, Plāņi. P. Š. Rauna./
318. Kad aita neglabā jēru, tad, kad kāds brauc garām, jāaizslēpjas aiz stūra un jāsauc: “Ciemī, man aita jēra neglabā!”
/P. Atspulgs, Rauna./
319. Ja aita nemīļo jēru, tad vajaga iet uz ceļa un braucējiem saukt: “Ciemiņ, ciemiņ, aita nemīļo jēru!” Tad aita jēru pieņem.
/P. Biša, Vijciems./
320. Ja aita nevāc mazus jēriņus, tad vajaga iet uz ceļa, kur iet cilvēki, un sacīt: “Mana aita nevāc jērus,” tad viņa vāks.
/I. Upenieks, Skrunda./
321. Ja aitas neglabājot jērus, tad saimniecei vajagot kliegt trīs reizes uz kāda sveša cilvēka: “Ciemiņ, aita jērus neglabā,” tad sākot glabāt.
/M. Klause, Jaunpiebalga./
322. Ja aita jēru neglabā, tad vajagot iziet pie kūts stūra un sacīt: “Ciemiņ, man aita jēra neglabā”, tad aita tūliņ jēru glabās.
/L. Pogule, Gatarta./
323. Ja aitas negib jērus, tad jāiet uz lielceļa un nelaime jāsaka pirmajam vīram, kuŗu satiek. Pēc tam aita jēru gribēs.
/M. Macpāne, Alsunga./
324. Ja aita savu jēru nemīlē, tad jāiet uz lielceļa un jāsauc pirmajam ceļa gājējam, kas nāk pretī: “Aita nemīlē jēru!” Viss būs labi, ja tas atbildēs: “Ej uz māju, gan viņa mīlēs!” Turpretī nekas nelīdzēs, ja svešais varbūt atbildēs: “Ja aita jēru nemīlē, tad mīlē pati viņu!”
/F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 201./
325. Ja aita jēra negrib, tad jāskrien uz ceļa un pirmajam nācējam jāsaka: “Mana aita jēra negrib.” Ja pretimnācējs ir nelaipns un nekā neatbild, tad jāgaida nākošais, kas parasti atbild: “Ej, meitiņ, mājās, gan aitiņa gribēs tavu jēriņu.”
/M. Rumpe, Tirza./
326. Ja aitas neglabā jērus, tad tas jāizkliedz svešiem garāmbraucējiem, tad aitas jērus glabās.
/A. Aizsils, Kalsnava./
327. Ja aita nemīl sava jēra, tad saimniecei jāsaka žīdam, kad tas ienāk istabā: “Izgrauz, žīdiņ! Aita jēra nemīl!” Žīds atbild: “Lai mīlē, lai mīlē! Lai dievs dod, ka m lētu!” Žīdam par to dod cimdu pāri.
/F. Brīvzemnieks, 1881.IV, 163./
328. Kad avis nemīļo jēru, tad viņas īpašniecei jāiet pretī uz ceļa kādam braucējam vaigājējam un jāteic: “Aita nemīl jēru, aita nemīl jēru!” – Ja atbild: “Ej mājā, ej, gan jau mīļos” tad ir labi; bet ja atbild: “Ja aita nemīl, tad mīli pati”, tad nav labi.
/B. Blumbachs, Lībagi./
329. Ja aita jēra neglabā, tad, redzot svešu cilvēku braucam, jāskrejot trīs reizes ap kūtīm un jāsakot uz ciemiņa: “Man aita jēra neglabā.” Tad tūdaļ glabāšot.
/J. Bitaka, Litene./
330. Ja aita neglabā (neieredz) jēra, tad jāņem cimds un jāpiedāvā ceļa braucējam, vai nav to pazaudējis.
/A. Pliens, Meirāni./
331. Ja aitai divi jēri un vienu viņa neierauga, tad jānostājas kūts durvīs un jāsauc: “Gaška, gaška, aita jēru neglabāj’.” Pēc tam aita glabās abus.
/M. Poriete, Lubāna./
332. Ja kāda aita nemīl jēru, tad ubagu runga jāvelk trīs reizes ap bezkaunīgo aitu un jērs vai arī aita labi jāizpeŗ ar vīriu drānām, vislabāk biksēm. Ja tas neko nelīdz, tad jāskrien ārā un jāsauc pilnā kaklā: “E, vīri, vīri! Mana aita nemīl jēru!”
/A. Puškaitis./
333. Kad aita savu jēru neglabā, tai tad zagtu ēdienu dod.
/K. Jansons, Plāņi./
334. Ja aita sava jēra nemīlē, tad jāiet pie kaimiņa šķūņa vai vezuma un jāizvelk drusku siena, jāatnes mājā un jādod aitai; tad aita mīlēs jēru.
/F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201./
335. Kad aita jēru neglabā, tad tai jāiedod zagšus no siena vezuma izrauts siena vīkšķis.
/K. Jansons, Plāņi./
336. Kad aita jēra neglabā, tad jāiet svešā sķūnī siena zagt. Jāņem 3 reizes, un mājā ar to sienu jāapņem 3 reiz jēram apkārt, pēc tam jāatdod aitai apēst, 3 reiz norunājot: “Glabā savu bērnu!” Tad aita glabās.
/Fr. Vāvere, Koknese./
337. Ja aita neglabā jēru, jāiet siens zagt, un ar zagto sienu aita jābaro.
/P. Atspulgs, Rauna./
338. Ja aita jērus neglabā, tad no kaimiņiem jānozog siens un jāiedod aitai – tad glabā.
/A. Ozoloņa, Taurene./
339. Ja aita jēra neglabā, tad jāiet uz otra šķūni siena zagt. Siens jāizzog pa šķūņa šķirbu, bet ja pie šī darba pārsteidz kāds cilvēks, tad jāaizslēpjas aiz šķūņa pakša un jākliedz: “Aita jēra neglabā, aita jēra neglabā!”. Šis siens jāiedod aitai, un viņa glabā jēru.
/M. Rumpe, Tirza./
340. Ja aita jēru neglabā, tad, kad iebrauc ciemiņi ar baltu zirgu, jānozog drusku siena un aitai jāiedod.
/E. Laime, Tirza./
341. Kad aita neglabā jēra, tad slepus jāizvelk no šķūņa pa šķirbu siens, kuŗš tad bez saules jāatdod aitai apēst.
/K. Jansons, Pilda./
342. Ja aita nepieņem jēru, tad ar vijamo kāsīti caur šķūņa šķirbu jāizvelk siena piciņš un jāsabaro aitai; tad pieņems.
/V. Miķelāns, Asare./
343. Kad aitas nelaiž jēru zīst, tad aitas īpašniecei jāiet jānozog siens un jāiebāž cimdā, ar šo sienu jāpabaro aita, tad būs līdzēts.
/A. Skuja, Vestiena./
344. Ja aita jēru neglabājot, tad jēram uz astes vajagot uzslaukt mātes pienu.
/H. Skujiņš, Smiltene./
345. Kad aita nevāc savu jēru, tad vajaga parādīt viņai kaķi un jēru, tad vāks.
/K. Lielozozls, Nīca./
346. Kad aita nevācot jēru, tad vajagot aitai uzlaist suni virsū; tad aita vākšot jēru.
/J. Daizis, Nīca./