Aprunāšana
912. Kad kādu aprunā vai apsmej, tad jāuzspļauj uz kreisās rokas īkšķa naga, citādi apsmiekls krīt uz pašu apsmējēju atpakaļ. /P. Zeltiņa, Ikšķile./ 913. Ja kāds otru aprunā, tad vajaga runātājam projām ejot pieskarties, lai tas pats aiznestu savu ļaunumu. /P. Zeltiņa, Ikšķile./ 914. Kad mēles galā pumpiņa uzmetas, tad tiek aprunāts. /P. Š., Rīga./
Aprilis
885. Pirmais aprilis esot Jūdasa dzimšanas diena. [Sal. pirmais augusts.] /A. Bīlenšteina rokraksts no kādas eņģeļa Miķeļa grāmatas./ 886. Pirmajā aprīlī ir Jūdass piedzimis. /A. Aizsils, Lubāna./ 887. Pirmais aprilis ir nelaimes diena: tad Jūdass piedzimis. /K. Jansons, Plāņi./
Apogs
882. Apogs ir nāves putns. [Sal. dzeguze, pūce.] /H. Skujiņš, Smiltene./ 883. Apogs (purva pūce) kliedz: Vi, vi, vi! un dažreiz nāk mājas tūlumā. Tas ir uz miršanu, jo viņš aŗ ir nāves zīlnieks. /H. Skujiņš, Aumeisteri./ 884. Ja apogs nāk mājas tuvumā un kliedz: ui, ui, ui! tad tas ir uz miršanu. /H. Skujiņš./
Apoga vaina
881. Apoga vainā naktīs bērns nīkst un bolī acis kā apogs. /K. Jansons, Plāņi./
Appļāvības
877. Par appļāvībām parasti runājuši rudzus nopļaunot. Rudzu talkās, kad beiguši pļaut, apvijuši sirpjus ar rudzu vārpām un pinuši rudzu vārpu vaiņagus, ko likuši saimniekam galvā, kad pārnākuši mājā no tīruma. Saimnieks pacienājis darbiniekus ar alu un saimniece ar sieru un citiem ēdieniem. [Sal. rudenāji.] /B. Eriņa, Latgale./
Apmiršana
876. Ar apmirtu naudu (t.i. naudu, kas bijusi klāt vairākiem nomirējiem) var riebt augoņus un rozes. /A. Aizsils, Kalsnava./
Apmāšana
875. Ja cilvēks ko dara itin kā bez apdoma, tad saka, ka tas ir nelabā apmāts. /Branti./
Apkūlības
873. Apkūlības, gluži kā katra dzīra, bija dzeramas… Alu dzēra māju ļaudis un ieaicinātie saimnieka kaimiņi, draugi un radi. Ēdienam, izņemot rāceņus jeb raušus, bija sevišķi cūkas galva. Ķunni (snuķu) ēda pats saimnieks, gluži kā apsējoties tam bija ēdama cūkas aste. Tam kopīgi bija apzīmēt rosu darbu, kuplu vārpotu ražu. Kuļamam laikam sākoties, dažur bija […]
Apiņi
846. Ja apiņus stāda, tad nedrīkst nekad stādīt vecā mēnesī, bet jaunā. /K. Corbiks, Blīdiene./ 847. Apiņi jāstāda jauna mēneša pirmajā dienā, tad pirmajā gadā jau ir galviņas. /J. Jurjāns, Jaungulbene./ 848. Apiņus dēstot, pašam jāstāv ziemeļa pusē un miets jāsprauž uz dienvidiem, lai apiņi labi aug. /M. Pelēce, Cirsti./
Apģērbs
845. Apģērbu nedrīkst gultā likt, tad viņā nav piekrišanas. /A. Zandare, Rīga./
Apgāls
844. Ziemā jāievēro, kad “apgāls” (gāle, koku apledojums) kūst nost un tad pavasarī tanī dienā jāsēj lini, tad lini aug ar baltu šķiedru. /A. Aizsils, Lubāna./
Apdziru zāles
837. Apdziru zāles ir vemjams līdzeklis, kuru latvieši dzer alū vārītu, ja viņi domā, ka slimība nāk no burvības. Arī lopiem dod tādas zāles. /A. W. Hupel, Top. Nachichten, 1777. Il, 490./ 838. Apdziru zāles ( Lycopodium selago ) tik lietotas pret burvību un arī citu apburšanai. [Sal. staipekļi un arī par vemjamām zālēm.] /A. […]
Apdziras
836. Drīz pēc aizdzeršanas notiek apdziras, kurās piedalās arī jauniķa tēvs un māte un tuvākie radinieki. Jaunives sētā nobraukuši, tie jokojas, ka braukuši pirkt gotiņu, aitiņu vai kaziņu. Jauniķis bučo roku jaunives vecākiem, jaunive tāpat jauniķa vecākiem. Jaunive apklāj galdu ar baltu linu palagu no sava pūra, par zīmi, ka ar mieru iet pie jauniķa.
Apcirpšana
835.Kā viņi [latvieši] aplam iztrūkstas, kad lopi, aitas, zirgi apcirpti, un neapdomā, ka tas dažureiz ir peļu un žurku darbs. /K. Šilings, 1832. g., Tirza./
Apcirknis
834. Apcirkni nedrīkst nekad galīgi iztukšot, lai būtu vienmēr pilnība. [Sal. nauda.] /K. Corbiks, Svēte./
Apavs
805. Kad āva jaunas apavas pirmo reizi, tad bēra pelnus iekšā, lai būtu stipri, un trīs reizes nospļāvās, lai nelaime nenotiek. /G. Pols. Valka./ 806. Lai nesāpētu zobi, tad vajaga jaunus apavus pirmo reizi aut kreisā kājā. /G. Pols, Staburags./ 807. Zābaki un zeķes arvienu jāvelk papriekšu kreisajā kājā, tad zobi bojājas gan, bet nekad […]