169. Ja nokrīt zemē adata un to nevar atrast, tad velns to ar asti apsedzis.
/J. Jakāns, Bebrene./
170. Ja zālē nokrīt adata, tad sasien divus zāļu kušķīšus – sasiesi velnam asti un adatu atradīsi.
/J. Jakāns, Bebrene./
171. Adatas vai arī matadatas nedrīkst no zemes pacelt, jo nevar zināt, vai tās nav apburtas un tīšām nosviestas zemē.
/E. Zommere, Rauna./
172. Ja sienā sprauž adatas, tanī dzīvoklī vairs nevar dabūt iemītnieku.
/H. Andersons, Kaugurciems./
173. Ja zemē adatu atrod, tad tā ir laime.
/R. Svekre, Valka./
174. Ja atrod zemē adatu, tad sagaidāma vēsts, ka kāds miris.
/E. Zariņa, Cēre./
175. Ja atrod adatu ar aso galu pret sevi, tad ienaidnieks seko, bet ja otrādi, tad kāds sens draugs atminēs.
/A. Aizsils, Meirāni./
176. Sarūsējušu adatu vai naglu nedrīkst no zemes pacelt jo kāds to varbūt nometis ar nolūku, lai viņa ļaunums citiem piemestos.
/P. Š., Rauna./
177. Adatu nedrīkst pacelt no zemes, tad paceļot savu nelaimi.
/E. Aizpurve, Lubāna./
178. Adatu no zemes nedrīkstot pacelt svētdien pēc pusdienas, jo tad tas paceļot savu nelaimi.
/E. Aizpurve, Lubāna./
179. Ja atrod kādu adatu, tā ka tā ar aso galu guļ pret atradēju, tad adatu nedrīkst ņemt; bet ja adata ar galu guļ uz otru pusi, tad tā ir laime un katrā ziņā jāpaceļ.
/T. Dzintarkalns, Talsi./
180. Kad uz ceļa odotu atrūn, tad uotri slimība sagaiduoma.
/T. Nagle, Varaklani./
181. Kod cylvāks, īdams pa ceļu, atrass odotu, tod lai tū odotu nikod najam un nanas uz sovu sātu, par tū, ka itei pīzīmēj lelys dusmis ar sovim radinīkim, a lobuok kab nabyutu slikti, lai tū atrastū odotu ibuož kaidā nebejs kukā.
/V. Podis, Rēzekne./
182. Ka atrasi uz ceļa odotu un galveņa odotys byus pretim tevis, itei pīzīmej, ka tevi pīmin ar lobu tovs draugs; a ka odotu atrasi un galveņa byus tev uz pakaļis, itei pīzīmēj, ka uz tevis ir daudz īnaid nīki un tu jūs sorgīs. Taipat nikam navag duovynuot odotys ir cīši nalobi, ka īdevi, tod vajag ar tū odotu īdurt tam cylvākam.
/V. Podis, Rēzekne./
183. Adatu nedrīkst otram rokā dot, jo tad ceļoties naids.
/H. Skujiņš, Smiltene./
184. Adatiņu nevajaga dot otram, citādi devējs un ņēmējs paliek viens uz otru dusmīgi.
/K. Corbiks, Jelgava./
185. Nedrīkst otram dot adatu, jo tad naids celsies.
/H. Jankovska, Rīga./
186. Ja otram dāvina adatu, tad ņēmējs lai iedur devējam, citādi abu starpā izceļas naids.
/P. Š., Rauna un Rīga. K. Jansons, Trikāta. P. Lapiņš, Vecpiebalga./
187. Adatas nevar otram dot, tad naidosies, bet ja arī dod, tad mazliet vajaga iedurt ar šo adatu.
/A. Aizsils, Meirāni./
188. Adatu nedrīkst otram dot, tad dabon dūrienus.
/J. A. Jansons, Rīga./
189. Ja otrs dodot adatu, tad nevajagot ņemt, jo tad sirdssāpes iedodot. Ja arī adatu no otra ņemot, ta vaigot ar adatu otram trīs reizes rokā iedurt; ta nekas neesot.
/H. Skujiņš, Smiltene./
190. Ja otram atdod adatu, tad ar to vajaga tam iedurt, citādi iznāks ar to sanaidoties.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./
191. Ja no otra ņem jeb otram dod adatu, tad ar viņu vispirms jāiedur otram un tad jāiesprauž drēbēs, jo citādi izceļas naids.
/H. Krastiņa, Rīga./
192. Ja ņem no otra adatu vai kniepadatu, tad tam jāiedur, citādi saiet naidā.
/Teicēja 73 g. vecā A.Rozentāle, Jaunauce./
193. Kad tu jemsi nu cyta odotu, tod paprīkšu īdur jam ar tū odotu, a ka naīdūrsi, tod tu ar jū dreiži byusi dusmeigs.
/V. Podis, Rēzekne./
194. Odotas nīkod nevajaga jimt nu cyta, vai ari cytam aizdūt. Jo ir jau pajemta, tad kotrā ziņā vajag atdūt, cytaidi ar tū cylvāku kod navin īzīs plēsšonuos.
/T. Beča, Preiļi./
195. Brūtgāns brūtei un otrādi nedrīkst dāvināt ne ada tas, ne matadatas. Ja to darot, tad mīlestība izputot.
/Teicēja 73 g. vecā A. Rozentāle, Jaunauce./
196. Par adatu nav paldies jāsaka, lai ar to cilvēku, no kura adatu ņem, nebūtu jāsaskaistas. [Sal. nazis.]
/K. Jansons, Plāņi./
167. Par adatu nedrīkst pateikties, tad tā nolūstot.
/H. Skujiņš, Smiltene./
198. Par adatu nevajaga teikt paldies, jo tad devējam dur sirdī.
/L. Zvaigzne, Gaujiena./
199. Par adatu paldies nedrīkst teikt, tad tai mājā kaķi nobeidzas.
/M. Zaube, Rīga./
200. Ja kāds cilvēks otram nozog adatu, tad tam duŗ caurais.
/J. Banazis, Nīca./
201. Kad adatu zog, tad caurais dur.
/J. Steglavs, Jelgava./
202. Adatu nedrīkst zagt, jo tad, kad nomirst, ir jālien debesīs caur adatas aci.
/V. Krieviņš, Daugmale./
203. Kas adatu zog, tam pastarā dienā būs jālien caur adatas aci.
/A. Žeibe, K. Graudiņš, Taurkalns. A. Šķēre, Brukna./
204. Ja kāds nozadzis adatu, tad tam viņā saulē būs jālien caur adatas aci.
/V. Garais, Vecgulbene./
205. Ja nozog adatu, tad pastardienā zaglim būs jālien caur adatas aci.
/K. Lielozols, Nīca./
206. Kas otram adatu zog, tam pastardienā būs jālien caur adatas aci.
/M. Sikle, Nīca./
207. Nedrīkst nekad atstāt neizadītu adatu, jo tad paliek ļoti aizmāršīgs.
/L. Rone, Ikšķile./
208. Neizadītu adatu nedrīkst otram dot, tad šķirmi atdod līdz.
/P. Zeltiņa, Ikšķile./
209. Kas pliku adatu – bez diega ņem, tad tas slīkstot.
/K. Jansons, Plāņi./
210. Ja adatiņai nolūst gals, tad kāds lops beigsies.
/K. Corbiks, Līvbērze./
211. Ja adatas iemērc etiķī un gaida kamēr tās sarūs un izkūst, tad, traipot to etiķi, var izdziedēt kaulu sāpes.
/P. Š. no P. Smeltera, Skaista./