877. Par appļāvībām parasti runājuši rudzus nopļaunot. Rudzu talkās, kad beiguši pļaut, apvijuši sirpjus ar rudzu vārpām un pinuši rudzu vārpu vaiņagus, ko likuši saimniekam galvā, kad pārnākuši mājā no tīruma. Saimnieks pacienājis darbiniekus ar alu un saimniece ar sieru un citiem ēdieniem. [Sal. rudenāji.]
/B. Eriņa, Latgale./
878.Appļāvībās pina no vārpām kroni, un ja bija atrasts jumis, tad to iepina kronī un saimnieks to kroni glabāja.
/H. Skujiņš, Aumeisteŗi./
879. Appļāvības tika svinētas beidzot sevišķi rudzus pļaut. Pļaujas beigu dienas vakarā visi pļāvēji nāca dziedādami no lauka, sievas un meitas priekšgalā, nesdamas rudzu pītu, puķēm pušķotu vaiņagu un jostu. Abus pina no vispēdējā griezienā pļautas rudzu saujas. Tajā bija atrasties Jumim… Mājās nācējus sagaidīja mājas tēvs un māte. Dziedot un daudz laimes vēlot, vaiņagu uzlika mājasmātei galvā, mājastēvu turpretim apjoza ar jostu… Vaiņagu un jostu pēc pakāra mājas goda istabā… piem. pie sienas virs stulpiņa… Virs tā tad appļāvību josta un vaiņags palika karājamies līdz nākamajai maizei, t.i. rudzu pļaujai. Appļāvības bez tam varēja svinēt arī jebkuru citu labību beidzot pļaut, sevišķi miežus.
/Konversacijas Vārdnīca, 1906./
880. Appļāvībās saimniece vāra biezu putru ar sviestu un dod to ar brandvīnu un alu strādniekiem.
/E. Volters, Materiali, 1890, 88./