972. Ka puiss vai meita savu mīlu laiž kur nebejs uz gara laika gostūs vai kur nebejs uz pilsātu struoduot un grib, kad jis vai jei dreižuok atbrauktu uz sātu, tod kai pavada, tivleņ vajaga atēt uz sātu, stuotīs uz saulis izlekšonys un treis reizis runuot vordus: “Dūd Dīvs, kab jis byutu tja,a napalyktu ti.” Ni par kū tam, kurs nubraucja, navareis puordzeivuot treju dīnu, jis dreižuok steigsīs uz sovu sātu.
/V. Podis, Rēzekne./